top of page

TAICZI

 

Taiczi — tā ir ne tikai cīņas māksla vai atveseļojošā vingrošana, bet arī stāvoklis. Stāvoklis, kas nav saistīts ar nacionalitāti, dzimumu vai kultūru, nav atkarīgs no valsts, kurā tu dzīvo, no adepta izglītības, viņa politiskajiem uzskatiem, iQ, utt. 

 

Iegūstot formu, taiczi stāvoklis iegūst tādu vai citādu veidolu. Taiczi izpausmes, tās manifestācijas veidi — ir neskaitāmi. 

 

Jēdziens „Tai czi” daosu traktātos mūsu ēras sākumā tika izskatīts tieši kā Dao sinonīms – kā universāls visu lietu un parādību likums, simboliski izsakoties par divu pamatprincipu – Iņ un Jan,  visiespējamākajām transformācijām. Taiczi – Lielā Robeža vienmēr ir bijusi viens no galvenajiem jēdzieniem daoismā: piemēram, viena no augstākajām sfērām, kur dzīvoja nemirstīgie debesu iedzīvotāji,  saucās Taiczi. Daosi uzskatīja, ka visas pasaules izmaiņas pēc būtības atšķiras tikai ar savām ārējām izpausmēm, bet pēc savas metafizkiskās būtības noved pie vienotas Lielās robežas, jebšu visas tās ir Dao izpausmes.

 

Taču Taiczi „socializācija” un garīgās – ezoteriskās koncepcijas transformācija cīņas mākslā ar savu praktisko pielietojumu notika daudz vēlāk, neokonfūcisma laikmetā, kas izveidojās daoisma un konfūcisma apvienošanas rezultātā XII – XIII gs. Tieši šajā laikā sāka formēties mums zināmo jēdzienu un nosaukumu vārdnīca, strukturējās un nostiprinājās prakšu kvantitatīvie un kvalitatīvie  raksturojumi, kas ieguva apzīmējumu „Lielās robežas atšķetināšanas shēmas”, īpaši precīzi tika veikta šo novirzienu raksturu un veselu nostādņu diferenciācija.

 

bottom of page